par jauno sākumu?





sveiki,

kas tad es īsti esmu? Persona, kura tic, ka kādu dienu cilvēki spēs vienam otram acīs ieskatīties un saredzēt sev draugu nevis konkurentu vai ienaidnieku. 
Es pirmo blogu ierakstīju aptuveni četrus gadus atpakaļ un man liekās, ka tas bija kā vakar. Es visu laiku domāju sākt vai nesākt rakstīt. Publicēt pārdomas vai vienkārši rakstīt tikai un vienīgi par kosmētiku un skaistajām materiālajām lietām. Nenoliegšu, esmu ļoti liela šopoholiķe un man patīk mantas, it īpaši skaistas mantas. Tomēr vairāk par mantām man patīk laimīgi cilvēki. Ziniet, tie, kas smaida par jūsu jokiem un kuri jūs apskauj atvadas laikā. Tie cilvēki , kuri vienkārši ir laimīgi, jo nekas slikts tak pasaulē nav noticis, tie cilvēki kuri vienkārši ir cilvēki.
Manuprāt, cilvēcība ir kā rets dzīvnieks zooparkā. Visi uzreiz sāk runāt par to, kas , ko , kādā veidā un kāpēc padeva palīdzības roku otra. Vai tas ir tāpēc, ka viņš grib ko atpakaļ? Vai cilvēks izmanto otru? Vai tā ir savtības pazīme? Es nezinu kāpēc cilvēki paliek ar vien mazāk jūtīgāki pret otru personu, bet es zinu ko domā zinātne par to. Būsim godīgi, pasaule ir attīstījusies diezgan ātri. Agrāk 1918 gadā, jā, sen, jo sen, cilvēki bija daudz jūtīgāki pret nāvi un tādu lietu kā šausmas filmas. Tādu lietu pat īsti nebija, ja tā padomā. Varbūt bija, bet reti. Mūsdienās supervaroņu filmās visi asiņo, mirst un šķaida viens otru gabalos un mēs mierīgi ar popkornu rokās noskatāmies tajās šausmās kas notiek uz ekrāna un pat neparaustam savus lūpu kaktiņus ne priekā, ne bēdās. Mēs sākās izjust mazāk empātijas un patiesi skumjās filmas mums arvien retāk un retāk izraisa asaras acīs. Tāpēc nav pat nekāds brīnums, ka cilvēki reālajā dzīvē saskaroties ar līdzjūtību pret otru cilvēku izvēlās to noignorēt un nepalīdzēt, bet gan vienkārši aiziet prom.
Nē, nē, nē, protams, ka ne visi mēs esam tādi monstri, bet vai tiešām mēs (tu, jā tieši tu, kas lasa) esi izdarījis ko labu šajā nedēļā vismaz vienam cilvēkam? Teikt, ka tu neesi tāds kā citi nenozīmē, ka tu automātiski neesi tāds kā citi. Viens cilvēks reiz teica, ka tevi atcerēsies nevis pēc taviem vārdiem, bet pēc tā kā tu liki viņiem justies. Es nevēlos pliekani runāt, bet nedaudz arī savā dzīvē darīt. 
Tāpēc varu pateikt to, ka šī būs mana vieta, kurā rakstiski ik pa laikam padalīšos ne tikai ar skumjo, bet arī ar jauko. Lielākoties ar gribu arī iemūžināt bildēs savus outfitus un atrast vietu arī savai dzejai un pārdomu darbiem. Protams, būs arī rakstiskās atsauksmes par kosmētiku un visu pārējo.

Man ir tikai 21 un es vēl tik daudz ko gribu iemācīties un piedzīvot. Tad par to jauno sākumu un jaunajiem solījumiem sev, kurus derētu īstenot.

ar mīlestību,
Emīlija






1 komentārs:

  1. Welcome back blogošanas pasaulē! :)
    Ar nepacietību gaidīšu jaunos ierakstus!

    www.callmemaddie.com

    AtbildētDzēst

Nodrošina Blogger.